Zaratuštras dzīves agrīnais  posms ir maz zināms. Rakstos atrodamā nepilnīgā informācija laika gaitā ir apaugusi ar leģendārām detaļām.

Ļoti, ļoti sen (apm. 1750.g. p.m.ē.)senās Irānas ziemeļrietumu daļā, kas tagad pazīstama kā Irānas Azerbaidžāna, pie kāda ezera krastiem dzīvoja Spitamas dzimta. Kādam šīs dzimtas atzarojuma patriarham vārdā Hečadaspa bija divi dēli – Pourušaspa un Arasti.

Pourušaspa bija precējies ar jaunu sievieti vārdā Dugdova. Stāsta, ka, tad kad viņa bija grūta piektajā mēnesī, viņa redzēja sapni, ka pasaule iet bojā un viņa ļoti izbijās. Bet tad eņģelis nāca pie viņas sapnī un teica, ka viņa dzemdinās dižu pravieti, kurš spēs novērst draudošo iznīcību.

Pēc patreizējā kalendāra tas bija 26. martā, kad Dugdova dzemdēja veselīgu zēnu. Taču viņš nebija līdzīgs citiem bērniem, jo viņš neraudāja. Jaundzimušais zēns smaidīja un viņa seju rotāja dievišķs atspīdums.

Vecāki viņam deva vārdu Zaratuštra, kas nozīmē Zelta zvaigzne. Arī Arasti ģimenē auga dēls vārdā Maidjoimanga (Mēness).

Zaratuštra auga kā vitāls un gudrs bērns. Viņš bija labs novērotājs un apveltīts ar asu prātu. Viņš spēja saskatīt lietu dziļākos cēloņus un to nozīmi. Būdams ļoti zinātkārs viņš uzdeva daudz jautājumus saviem skolotājiem un tā laika priesteriem, bet reti bija apmierināts ar paskaidrojumiem, ko saņēma.

Kad Zaratuštram bija deviņi gadi, kāds no viņa draugiem ierosināja sarīkot tikšanos ar tās pilsētas galveno priesteri, lai Zaratuštra varētu viņam uzdot savus jautājumus.

Šī  tikšanās notika un Zaratuštra un augstais priesteris pavadīja vairākas stundas pārrunājot Zaratuštras jautājumus. Tomēr neviena puse nespēja pārliecināt otru. Dažu Zaratuštras jautājumu nopietnība satrauca priesteri un viņš atstāja diskusiju vietu dziļās pārdomās.

Zaratuštra apprecēja meiteni vārdā Hvovi vēl pirms savas apgaismības. Kad Zaratuštram bija divdesmit gadu viņš pameta savas mājas. Viņš pameta savu ģimeni, draugus un dzimto pilsētu un desmit gadus pavadīja kādā alā, lai tur domātu un meklētu Patiesību.

Kad Zaratuštram bija trīsdesmit gadu viņš vizionārā veidā bija sapratis Ahuru Mazdu (Dievu) kā visas radības Gudro Valdnieku un septiņus Ameša Spentas (septiņas Dieva emanācijas) kā šīs fiziskās pasaules veidotājus un sargus. Viņš  saprata likumus, ar kuru palīdzību Visums tiek darbināts un izprata attiecības starp Dievu, Ameša Spentām un Radību.

Pēc savas apgaismības Zaratuštra vēlējās dalīties savā iegūtajā gudrībā ar pasauli un atstāja alu.   

Zaratuštra nolēma saaicināt visu savu ģimeni un radiniekus, lai tie uzklausītu viņa mācību. Un, kad visi bija sanākuši, viņš izklāstīja tiem to, ko bija sapratis. Kad viņš bija beidzis, viņa brālēns Maidjoimanga  nolēma pievienoties viņam un kļuva par pirmo mācības sekotāju. Un Hvovi arī pieņēma mācību kļūstot par otro sekotāju. Un arī viņa bērni, viens aiz otra, pieņēma reliģiju, kuru Zaratuštra nosauca par Labo Ticību.

Tad Zaratuštra nolēma dalīties savā mācībā ar savas pilsētas iedzīvotājiem. Bet kad viņš sāka mācīt citus pilsētas ielās, viņš sastapās ar izteiktu priesteru pretestību, kuru dzīvesveids pilnībā pamatojās uz vecajiem ticējumiem. Lai kā nemēģināja  Zaratuštra, vienmēr viņš saņēma pretestību. Un tā, nākošajos 12 gados viņam pievienojās tikai 22 cilvēki, ieskaitot viņa sievu un bērnus, kā arī pirmo mācekli – savu brālēnu.

Sastopot tādu spēcīgu opozīciju no savas dzimtās zemes valdītāju un priesteru puses, jūties vīlies, Zaratuštra nolēma pamest dzimto pusi un doties uz citām zemēm.  Viņš sapulcēja savus sekotājus un 23 cilvēku liela grupa sāka savu ceļu.

Katrā  zemē un  katrā pilsētā, kur viņi nonāca, viņš mēģināja mācīt reliģiju, bet katrreiz saņēma pretdarbību, kuru noteica gan vadoņu un priesteru egoistiskās intereses, gan ļaužu vienaldzība un nevēlēšanās kaut ko mainīt.

Taču tad Zaratuštra dzirdēja, ka kaimiņu zemes valdnieks, ķēniņš Vištaspa ir gudrs vīrs un, ja ir kāds cilvēks uz pasaules, kurš varētu būt atvērts jaunām mācībām, tad tas varētu būt viņš. Un Zaratuštra devās uz turieni.

Zaratuštram bija 42 gadi, kad viņš ar saviem sekotājiem beidzot nokļuva ķēniņa Vištaspas galmā. Gudrais ķēniņš apsolīja Zaratuštram audienci, bet uzaicināja arī visus priesterus un sava galma gudrajos, lai viņi uzklausītu Zaratuštru un uzdotu jautājumus par viņa ticību. Tā ķēniņš bija sagatavojis apstākļus debatēm.

Šo debašu laikā Zaratuštra runāja labi un pārliecinoši atbildēja uz visiem jautājumiem un šaubām. Ķēniņš redzēja šī vīra un viņa mācības gudrību un kļuva par reliģijas piekritēju, kā arī aicināja pārējos uzmanīgi klausīties un izdarīt prātīgu izvēli sekojot  šai reliģijai. Tas bija Zaratuštras svarīgs sasniegums.

Taču, kā tālāk vēsta nostāsts, Zaratuštras ienaidnieki sāka vērpt intrigas pret viņu un nolika dažādus melnās maģijas priekšmetus viņa miteklī, lai pēc tam viņu apsūdzētu ļaunās darbībās, mudinot ķēniņu pārmeklēt viņa istabu. Atrodot tādus priekšmetus, Zaratuštra tika ieslodzīts un turēts badā.

Tomēr  šajā stāstā seko laimīgs pavērsiens. Pēkšņi saslima ķēniņa mīļotais melnais zirgs un viņu izārstēt nespēja neviens karaļvalsts dziednieks. Kad Zaratuštra cietumā to izdzirdēja, viņš piedāvāja ķēniņam savu palīdzību. Ķēniņš negribīgi atļāva Zaratuštram pamēģināt viņa dziedniecisko māku, ko viņš sekmīgi arī izdarīja. Tad ķēniņš izlaboja kļūdu tiesvedībā pret Zaratuštru, atkal kļuva labvēlīgs pret ticību un sāka to atbalstīt. Tas kļuva par pagrieziena punktu zoroastrisma attīstībā. Kopš tā laika Zaratuštram bija spēcīga un gudra valdnieka atbalsts. Viņš varēja brīvi ceļot pa visu zemi sludinot savu mācību un ļoti drīz viņa vēsts sasniedza kaimiņu zemes. Tad arī dzima zoroastrisma reliģija, kādu mēs to šodien pazīstam.

Kā minēts Gatās, tad šajā laikā arī divi brāļi no Hvovi ģimenes – Frašaostra un Džamaspa kļuva par zoroastriešiem.

Ir vēl kāds nostāsts par koku, ko Zaratuštra ir iestādījis. Arī Ferdousi eposā „Šahnamē’’ ir minēts, ka apmeklējot Kašmaru viņš iestādīja cipresi. Tā esot augusi vairāk kā 2 tūkstošus gadu, līdz 861.g.m.ē. to pavēlējis nocirst arābu kalifs al-Mutavakils.